Eņģelis

Palielināt attēlu

Savus dzejoļus portālam Ogrenet atsūtījis Ronalds Logins, Ogres Profesionālās vidusskolas 16.grupa 2.kursa audzēknis, kurš apgūst datortehniku.

Enģelis

Varbūt ir tā, ka mēs šeit esam...
Varbūt ir tā, ka mūsu šeit nav...
Bet vienmēr ir kāds brīnums,
Un vienmēr ir kāds, kurš tam tic.

Vienmēr ir kāds, kas gaismu rada,
Vienmēr ir kāds, kas to liedz.
Nekad nav pati pilnība,
Nekad nav eņģelis balts...

Taču reizēm liekas, ka jūtu,
Reizēm liekas, ka nē...
Jūtu šo eņģeli – baltu,
Kurš spārnus izpletis spīd...

Tas apžilbina, bet silda.
Tas ienīst un tomēr mīl.
Tas māca un pats mācās,
Šo pasauli – savādo...

Šai’ skarbā pasaulē ir lietas,
Lietas, kam jānotiek...
Lietas, kuras jāizdzīvo...
Mirkļi, kuri jāizbauda...

Un šeit ir kāds eņģelis...
Pat, ja auksti,
Pat, ja sāp...
Šeit ir eņģelis – baltiem spārniem veltīts...

Eņģelis – 2

Kas ir tas, kas pastāv un ir...
Sajūtas – sāpes un laime.
Nepārvarama iekāre, vēlēšanās...
Iespējams mīlestība, taču...

Cēloņi, iemesli, pārpratumi.
Kam tas viss, ja tev ir eņģelis.
Ja tev ir tā sirds, tā asaras,
Tad tu dzīvo, kļūsti vispārējs...

Ja apvieno sajūtas, iegūsti.
Iegūsti bezgalīgu laimi.
Ja tās pazaudē,
Mirsti bez iespējas atgriezties.

Ja jūti, ka auksti, bail...
Tas dod patvērumu savos apskāvienos,
Laiks apstājas – tas apstājas,
Bet tu to jūti...

Sekundes, minūtes, stundas, dienas...
Bet eņģelis – šī lieliskā,
To skatīt tikai caur sirdi...
Jo spoža – tik žilbinoša...

Tik dievīgi skaista un šīs acis,
Tās bīstamas, jo ieskatoties – tiec sagūstīts,
Un tu esi iemīlējies...